Pusgads pēc šķeldas koģenerācijas stacijas darbības uzsākšanas

Atpakaļ

25.09.2013.

Ātri uzbūvētā šķeldas koģenerācijas stacija, kura tikpat ātri iekļāvās mūsu sakārtotajā siltumapgādes infrastruktūrā, nevar tikt vērtēta viennozīmīgi pozitīvi vai negatīvi, jo tai ir gan savi plusi, gan arī savi mīnusi. Šobrīd nevar teikt, ka, privātajam uzņēmējam ieguldot lielus līdzekļus un pilsētai neieguldot ne latu, ir uzbūvēta stacija, no kuras gaidāmi tikai labumi, jo investors ir iegājis jau iepriekš sakārtotā siltumapgādes infrastruktūrā, kur gadu gadiem investējot milzum lielus līdzekļus, ir sakārtoti inženierkomunikāciju tīkli, tādēļ šobrīd nevar viennozīmīgi pateikt, kurai no pusēm ieguldījumi ir lielāki un vērtīgāki.
Jauns tehnoloģisks risinājums siltumapgādes sistēmā ir pavēris plašu iespēju spektru, kuru pilnībā pagaidām pat neapjaušam. Varbūt nesakārtotā likumdošana un gaidāmās siltumenerģijas tarifa izmaiņas mums nedod iespēju visus plusus izjust uzreiz un izprast, kur mūsu naudiņa paliek – iedzīvotāju maciņos vai investoram.
Dažādi ilgtermiņa ieguvumi no jaunās šķeldas koģenerācijas stacijas, protams, būs, tikai būtu naivi domāt, ka privātais uzņēmējs, kurš ieguldījis apjomīgus līdzekļus un savu prāta potenciālu, dalīsies peļņā ar siltuma gala lietotāju – iedzīvotājiem. Ja šo jautājumu apskata detalizētāk, tieši neskarot gala patērētāju, tad valstiski domājot, lai cik dīvaini tas arī neizklausās, jāsecina: ja neizdevīgi dedzināsim tāpat ļoti dārgo vietējo zaļo resursu šķeldu, tad zaudētāji beigās tomēr būsim mēs visi. Šobrīd neviens eksperts vai zinātnieks (sauc kā gribi) nav pat aptuveni izrēķinājis, cik katrs iedzīvotājs pārmaksā par zaļās enerģijas subsidēšanu un kāpēc šīs subsīdijas jāapmaksā iedzīvotājiem.
Protams, katram gribētos, lai tikai nebūtu tā, ka katrā ģimenē par siltumenerģiju ietaupītie līdzekļi nepārvērstos privāto investoru peļņā, taču tas jau ir likumdevēju kompetencē. Valsts savu atbalstu zaļajai enerģijai ir devusi, to pamatojot, ka kurināmais tiek izmantots ar daudz lielāku lietderības koeficientu, nekā to vienkārši sadedzinot katlā, taču diez vai tas aptver citus zaudējumus. Bez siltumenerģijas gala cenas ir vēl arī citi faktori, kuri Preiļiem ir sevišķi svarīgi – vide, drošība, estētika un sociālā politika, kas mūsu gadījumā gandrīz netika vērtēta vispār, ne sniedzot priekšlikumus celtniecības procesā, ne arī šobrīd.
Visu to analizējot jāsecina, ka, pieaugot koģenerācijas staciju skaitam Latvijā, būtu gudri arī turpmāk diferencēt elektroenerģijas cenu ziemas un vasaras periodā, tas būtu ļoti godīgi pret iedzīvotājiem – pašreizējiem koģenerācijas staciju saražoto gala preču pircējiem. Ja siltumenerģiju (kā vienu no stacijas galaproduktiem) var izpūst gaisā, tad nākamais solis būtu sakārtot nodokļu sistēmu.
Un vēl kāds pozitīvs aspekts – jaunā šķeldas koģenerācijas stacija tika būvēta, plānojot, ka tā kalpos nākamos 30 gadus. Ja ņemam vērā siltumslodžu pieaugumu kaut vai pēdējos 20 gados, tad redzam, ka tam ir tendence palielināties. Jādomā, ka arī turpmākajos gados labklājības līmenis, esot Eiropas Savienībā, tikai pieaugs un tam līdzi būs nepieciešamība pēc lielākām siltumslodzēm.

Jānis Mūrnieks,
SIA „Preiļu saimnieks” valdes priekšsēdētājs