Ko mēs apsaimniekojam?

Atpakaļ

19.02.2015.

Šobrīd gribu nedaudz parunāt par daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanu. Kā tas notiek, kur ir šīs idejas pirmsākumi un kā tā attīstās šobrīd?

Atskatoties vēsturē
Sāksim par to, ar kādu mērķi radās šīs mājas un kā šis mērķis ir ievirzījies šobrīd. Daudzdzīvokļu nami radās, lai cilvēki, strādājot pilsētvidē (vēlāk arī ciematos), varētu sevi visu veltīt darbam rūpniecībā, apkalpojošā sfērā, lai būtu pienācīgi sadzīves apstākļi, nedomājot par ikdienas rūpēm, kā uzturēt savu mājokli pienācīgā kārtībā, bet, apkalpojošām organizācijām sniedzot visus komunālos pakalpojumus šim sektoram, bija daudz lētāk, nekā tas būtu katram indivīdam atsevišķi. Turklāt par šiem pakalpojumiem lielā mērā samaksāja valsts dotējot (maksājot vai uzturot komunālo pakalpojumu nodrošināšanas sfēras). Pie šādas sistēmas visiem gribējās lielākus dzīvokļus, parādsaistības izpalika, kopīpašuma apsaimniekošanas jēdziens vispār bija svešs.

Kur ir dzīvokļu īpašnieki?

Kā ir šobrīd? Mūsu sabiedrība Preiļos apsaimnieko daudzdzīvokļu namus, kuru ir nedaudz pāri simtam – lielas, mazas, vecas, salīdzinoši jaunas ēkas, bet visas pagājušā gadsimta īpašums, kas galīgi ne pēc pašas gribas ir kļuvis par domes īpašumu. Jaunais īpašnieks ir deleģējis sabiedrībai „Preiļu saimnieks” to apsaimniekot – un kā gan citādi, kurš cits to gribētu darīt? Tālāk, noslēdzoties privatizācijas procesam, daudzi dzīvokļi (85–90 %) ir kļuvuši privāti, bet daļa tomēr nē, kas šo situāciju pavisam sarežģī – divi pilnīgi dažādi īpašumi, bet saplūduši kopā, kas apsaimniekošanas procesu tikai padara grūtāku, jo procesa virzītāji (dzīvokļu īpašnieki) bieži vien lēmumus par apsaimniekošanas procesa pareizāku virzību, renovācijas nepieciešamību pieņem kūtri, kas beigās noved pie neizlēmības vai vienaldzīga lēmuma. Bet kas par to visu maksā? Tas ir ļoti vienkārši – tie, kas tur dzīvo un izmanto ikdienā īpašumu.
Rodas jautājums – bet kur paliek saimnieki? Jā, vairumā gadījumu tā arī ir, ka “īpašnieks dzīvo – īpašnieks maksā”, bet pie mums, Preiļos (iespējams, arī citur), ļoti bieži ir arī savādāk – īpašnieks vispār nav gadiem ne redzēts, ne dzirdēts, bet nomnieks (gribētu to saukts par īpašnieka deleģēto personu – patieso lietotāju) tur dzīvo, bieži vien arī maksā regulāros maksājumus, bet tanī pašā laikā ne par ko neatbild, neuzņemas lēmējtiesības, bet bieži viņa vispār tur nav. Šādas ainas ir novērojas vai ikkatrā daudzdzīvokļu mājā un ne reizi vien. Turklāt daudzi dzīvokļi ir vispār neapdzīvoti un īpašnieks nav (faktiski jau viņš ir) ne sastopams, ne kā citādi iespējams ar viņu komunicēt.

Risinājums ir likumdošanā

Kas no tā cieš, un kāda ir izeja? Ja dzīvoklis tiek nomāts, tad šāda aktivitāte ir sakārtojama ar līgumu, nosakot tiesības, pienākumus u. c. aktivitātes nomniekam. Šī uzņēmējdarbība (to tā gribētos traktēt) šobrīd nav sakārtota. Valsts cīnās par nodokļiem visās jomās, tad kāpēc šī nozare ir atstāta bez ievērības? Noteikti to var sakārtot ar likumdošanu, līgumiem, esamības pārbaudi vai kā citādi, bet tam ir nepietiekama un nenopietna valstiska pieeja. Tāpat ir arī ar tiem dzīvokļiem, kuri ir slēgti un īpašnieks nav sastopams. Manā skatījumā tā ir nevērīga attieksme pret savu īpašumu, un vēl vairāk – šāda attieksme traucē normāli strādāt, pieņemt lēmumus, bieži vien novērst avārijas situācijas daudzdzīvokļu mājā.
Šajā gadījumā ir iespēja situāciju vērst par labu kopumā. Ir tāds instruments kā īpašuma nodoklis. Rodas jautājums, kāpēc lauksaimnieki, kuri izturas nenopietni pret savu zemi to neapstrādājot, ir spiesti maksāt paaugstinātas likmes īpašuma nodokli, bet dzīvokļa īpašums ir tik nenozīmīgs, ka īpašnieka nevērība var radīt un rada problēmas pārējiem mājas dzīvokļu īpašniekiem, tam netiek pievērsta uzmanība un attiecīgas korekcijas netiek piemērotas. Varbūt šāda aktivitāte uzlabotu vispārējo negatīvo tendenci šajā jomā? Šīs visas iztirzātās problēmas sākot pozitīvi risināt, tiks atvieglota dzīve gan mājas dzīvokļu īpašniekiem, gan mājas apsaimniekotājam un nebūs tā, ka pagalms ir sakopts, zāle nopļauta, ielu apgaismojums deg, bet dzīvokļa īpašnieka nav, bet nosacītais nomnieks neko nezina arī negrib zināt. Tāpēc, kamēr mēs visi kopā neaiztaisīsim šim “maisam” caurumus, tanī varēsim bāzt kaut zelta graudus, rezultāts būs nemainīgs.
Tomēr savu situācijas izvērtējumu gribētu pabeigt uz pozitīvas nots, proti, mēs, kā dzīvojamā fonda apsaimniekotājs, vienmēr meklēsim labāko apsaimniekošanas formu, paturot prātā pamatvērtības, kuras mums ir mūsu klienti un tieši tie, kuri ar mums sadarbojas un palīdz ar savu padomu līdzdalību risināt apsaimniekošanas problēmas.

Jānis Mūrnieks,
SIA „Preiļu saimnieks” valdes priekšsēdētājs