Gribi ietaupīt – sāc tērēties

Atpakaļ

20.01.2017.

Par siltumapgādi un tās attīstības vīzijām pats labākais laiks runāt ir tieši tagad, kad apkures efektivitāti un izmaksas katrs izjūt vistiešākajā veidā.
Labākais laiks arī mums saprast, analizēt un sakārtoto savu ražošanu tā, lai klienti būtu apmierināti un darbinieki savu darbu varētu veikt ar prieku un gandarījumu mūsu mazās pilsētiņas variantā, kur pakalpojumu saņēmējs un darbinieks ir vienā personā.
Tāpēc šobrīd negribu savu viedokli izteikt ar vispārpieņemtiem saukļiem, bet nedaudz paanalizēt situāciju. Pirmkārt, ja runājam par lētu apkuri, tad atkal jāuzsver siltināšana. Ik mēnesi mēs to analizējam un secinājums ir viens: investīcijas atmaksājas, un, aicinot uz mazākiem tēriņiem, jāsaka — gribi ietaupīt, sāc tērēties. Labi, ka šobrīd to vēl var darīt ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, bet droši vien nav aiz kalniem tie laiki, kad tērēsim tikai savu naudu, un tad tas būs vēl sāpīgāk. Bieži vien mums nepietiek izpratnes par lielām lietām, bet iespringstam detaļās.
Otrkārt, atgriežoties pie jautājuma par enerģijas ražošanu, mūsu konkurenti bieži vien sevi grib pozicionēt kā “lētie ražotāji”, mēģina salīdzināties un izdarīt sev izdevīgus secinājumus. Mēs šādi nerīkojamies, jo mēs domājam ilgtermiņā, un tas mums šobrīd ir izdevies tikai tādēļ, ka, pārvarot neprognozējamo likumdošanu, cenu nestabilitāti valstī, mēs saviem klientiem siltumenerģiju pārdodam zem vidējā līmeņa valstī. Tas nav stihiski sanācis, bet gan ir mērķtiecīgs kolektīva darbs.
Nedaudz par alternatīvo enerģiju (koģenerācijā saražoto), kura ir palikusi populāra pie mūsu ražotājiem un vienmēr tiek pieminēta. Mans viedoklis ir tāds: nu jau gadu desmitiem atbildīgi ļaudis ir kladzinājuši par alternatīvo enerģiju, tās ekonomiskumu pasaules glābšanā un tās lētumu. Bija tādi, kas tam noticēja, bet tagad dzirdam, ka pat 30 % OIK ir par maz. Jā, skola maksā naudu, bet maksā visi un vēl ilgi maksās, līdz sāks saprast, cik maksā zaļā demagoģija un pilnīgās muļķības. Šobrīd ar enerģijas izmantošanu, ļoti iespējams, notiek tas, ka daži kļūst bagātāki, bet visi tikai turpina maksāt. Visi šie bioloģiskie enerģijas veidi, kas šobrīd ir ar augstu pievienoto vērtību to ieguvē, bieži vien tiek izniekoti, jo par tiem pakārtoti jau esam samaksājuši. Neviens pat nav piedāvājis, ka ar šiem bioresursiem varbūt varētu ražot, piemēram, bioetanolu vai kaut ko citu, un tādā veidā valstij un tās ļaudīm pievienotā vērtība būtu pavisam cita.
Vai kāds vispār ir aprēķinājis un prezentējis, cik daudz fosilās degvielas ir jāpatērē, lai sagatavotu un nogādātu šķeldu līdz kurtuvei, un cik tas maksā? Varbūt šādas kurinātavas vispār ir jāver ciet, nemaz nerunājot par to, ka gaisa piesārņojums, kurinot ar šķeldu, ir daudzkārt lielāks nekā ar dabas gāzi, bet dabas resursu nodoklis klauvē pie durvīm. Tātad šobrīd varam atļauties dārgi zāģēt un ar siltumenerģiju vienkārši “spēlēties”.
Mums ir jāpaskaidro saviem klientiem un skaidri jāpasaka sava pozīcija, kā veidojas cena un kā citi ražotāji saprot jēdzienu “pašizmaksa”. Mēs to darām un darīsim regulāri, jo pareiza domāšana par netradicionālajām metodēm ir tas veids, kā tikt priekšā koncernam konkrētajā sfērā. Tas paver potenciālu jaunām darba metodēm un veicina jaunu, pozitīvāku motivāciju darbam. Ja konkurenti negrib meklēt brīvu spēles laukumu, tad mēs to darīsim un darīsim tā, lai, neiespringstot detaļās, varētu izprast lielās lietas un sākt tās risināt, bet nemeklēsim vainu konkurentos.
Lai šajā gadā visiem veicas labi strādāt un atpūsties, lai Latvijas simtgadē nebūtu kauns par paveikto.

Jānis Mūrnieks, SIA “Preiļu saimnieks” valdes priekšsēdis